Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Melnkalne — 10, 4. diena, Kotoras līcis līdz Kotoras pilsētai

Mēs ieradāmies diezgan agri, lai īstenotu senu plānu – aizmaukt uz vienu dienu pie jūras. Andrejs par to vispār sapņoja no visa spēka un jau pirms brauciena periodiski čakarēja man prātu, ka Oļegs, lūk, gribot tikai uz saviem garlaicīgajiem kalniem, bet pie jūras nebraukšot. Kāpēc čakarēt man prātu ar šo izdomāto tēmu, nevis būt vecim un pateikt visu par šo jautājumu tieši pārējiem komandas dalībniekiem, nav zināms. Būtu arī interesanti dzirdēt, vai viņa viedoklis ir mainījies, vai viņš ir pārstājis uzskatīt kalnus par garlaicīgiem, bet jūru par tik maģisku, vai arī domā tāpat kā iepriekš.

Montenegro day 4 - Kotor


EveryTrail - Find hiking trails in California and beyond

Mani personīgi sajūsmina un apbur vienkārši pats fakts, ka es redzu citas apbrīnojamas valstis, pilnas ar savdabīgiem cilvēkiem, tradīcijām un dzīvesveidu, un vai tur ir jūra, kalni vai izgāztuves, starpība nav tik liela, ka tik būtu interesanti. Jūras savā dzīvē esmu redzējis diezgan daudz, tās man patīk, bet ne tik ļoti, lai no visa spēka tikai uz tām tiektos.

Plaša kalnu ainava ar lielu, mierīgu ezeru, kas nosēts ar daudzām zaļām saliņām. Priekšplānā redzama lekna veģetācija, kuras vidū pavīd mājas un vecu ēku drupas.

Tā vēl nav jūra, tas ir ezers pa ceļam

Sportiski ģērbušies cilvēki stāv kalnu ceļa malā, kas iestiepjas tālumā starp zaļiem pakalniem, uz kura redzama ātruma ierobežojuma zīme. Sieviete sarkanā T-kreklā un velošortos ir atskatījusies un skatās kameras virzienā.

Ja Andrejs uzņem augsti mākslinieciskas fotogrāfijas, tad Jura – augsti trolliskas fotogrāfijas

253-DSC_0191

Vispirms ir jāuzpildās ar degvielu

Apēdām tādus milzīgus sendvičus, pēc garšas neslikti. Tiesa, nācās ilgi pierunāt meiteni uzlikt vairāk pildījuma, citādi viņa visu laiku brīdināja, ka “būs pārāk nikni”. Tas ir, asi.

Jauna sieviete ar gariem kastaņbrūniem matiem ceriņkrāsas blūzē skatās tieši kamerā ar neitrālu sejas izteiksmi. Uz izplūdušā bāra fona redzams vīrietis, kas strādā aiz letes.

Jautra un simpātiska meitene, bet, kad viņu fočēja, nepriecājās

Oranži balts mikroautobuss Volkswagen T2 brauc pa līkumotu ceļu, kas ved pret kalnu. Pa kreisi redzamas gaišas ēkas, bet pa labi – stāva akmens siena, biezi noaugusi ar zaļumiem un ielu laternām.

Foršs busiņš

Man šķiet, ka tas ir Volkswagen_Type_2, zināms arī kā Hippie bus. Varu iedomāties, ka tieši ar tādiem 70. gados pa štatiem gāza tādas grupas kā Grateful Dead un to apgaismotie pielūdzēji, bet par degvielu viņiem kalpoja daudzkrāsaini papīra gabaliņi ar Budas un Šivas attēliem. Dabiski, ka galu galā minibusiņi pārvērtās par īstām psihodēliskās mākslas ceļojošajām izstādēm, kaut ko līdzīgu tam, kas redzams attēlā zemāk.

Koši nokrāsots Volkswagen mikroautobuss, rotāts ar psihodēliskiem rakstiem un simboliem, tādiem kā tauriņi, ziedi, varavīksnes uzraksti un mākoņi. Priekšpusē piestiprināts rezerves ritenis, bet pa labi no furgona stāv sieviete ar rudiem matiem.

Vēl tāds busiņš bija seriālā Lost, piederēja Dharma Initiative. Plūdeni rit manas domas, un nonāk pie tā, ka Lost ir seriāls par psihoaktīvo vielu ļaunprātīgu lietošanu, citādi tur nebūtu tik daudz durnu bērnišķīgu emociju, lažu un neprātīgu rīcību.

Lai nu kā, mūsu stāsts nav par to, bet gan par Kotoras līci, kura krastā mēs tajā brīdī atradāmies. Mēs startējām no Hercegnovi pilsētas  un nesteidzīgi ripinājām gar izroboto piekrasti, līdz aizripinājām līdz otram krastam. Tur uzsēdāmies uz prāmja – un atpakaļ. Trekā visu var redzēt.

Saulaina senas Eiropas pilsētas iela ar mazu zēnu priekšplānā un velosipēdistiem, ēkām ar kafejnīcām fonā.

Vīrieša bronzas statuja naģenē un militārajā formā skatu laukumā ar skatu uz jūras līci, kalniem pie apvāršņa un autostāvvietu ar automašīnām.

Vīrietis ķiverē un ar mugursomu sēž uz velosipēda, smaidot rosīgā, saules pielietā bruģētā laukumā. Viņam apkārt pastaigājas cilvēki, sēž pie āra kafejnīcu galdiņiem zem lieliem saulessargiem, bet fonā redzamas senas mājas ar dakstiņu jumtiem.

Skaistulis Visla pozē uz kūrorta fona

Gleznaina piekrastes pilsēta ar gaišām ēkām zem sarkaniem dakstiņu jumtiem izpletusies uz zaļiem pakalniem pie zilā ūdens malas. Priekšplānā pa ūdens virsmu peld divas nelielas laivas uz tālu kalnu siluetu fona zem skaidrām debesīm.

Kotoras līcis

Kontrasts ar iepriekšējām dienām ir satriecošs. Tikko vēl mēs pārvarējām sniega stihiju, kā jau iegremdējāmies vasaras svelmē, ko atšķaidīja piekrastes brīze. Relaksētā kūrorta dzīve remdēja nikno pedāļu mīšanas degsmi, un mēs ripinājām sev nesteidzīgi, bieži apstājoties palūrēt uz vecajiem dzelteno ķieģeļu mūriem.

Divi velosipēdisti, vīrietis brillēs un sieviete ķiverē, atpūšas uz koka soliņa koka ēnā, fonā redzami viņu velosipēdi. Vīrietis staipās, pacēlis rokas, bet sieviete domīgi skatās uz leju.

Viena no pieturām

Īsi pirms šīs vietas ar mums jokoja ceļa strādnieki: rādīja mums sarkano zīmi “Stop”, sak', braukt nedrīkst, bet tad viltīgi, kā Ļeņins, smaidīja un māja ar zaļo.

Delfīna statuja, kas izlec no mierīga ezera ūdens, atrodas priekšplānā. Fonā redzami zaļi kalni ar sniegotām virsotnēm un piekrastes pilsētiņa zem dūmakaini zilām debesīm.

Sākumā pat rādās, ka dzīvs

Gleznains skats uz līci ar tirkīzzilu ūdeni, ko ieskauj zaļumiem klātas stāvas kalnu nogāzes. Priekšplānā — akmeņaina krauja ar zaļiem krūmiem un ziedošu koku zem skaidrām debesīm.

Skaistums

Ceļa zīme ar uzrakstu «ШКОЛА» un ejoša skolēna ar mugursomu attēlu uzstādīta pie ceļa. Fonā stiepjas aleja ar palmām un skujkokiem.

Uzraksti kirilicā nav bieži, bet gadās

Panorāmas skats uz gleznainu līci ar dzidri zilu ūdeni, ko ieskauj zaļumiem apauguši kalni ar piekrastes apmetnēm, un tāliem pelēkiem kalniem pie apvāršņa.

Atkal skaistums

Divu joslu autoceļš apvijas ap līci uz zaļumiem klātu pakalnu fona, bet ceļa malā uzstādīta dzeltena norāde ar apdzīvotās vietas nosaukumu «Strp». Tālumā redzamas dzīvojamās mājas pie ūdens malas un varenas kalnu virsotnes zem skaidrām debesīm.

Serbhorvātu valoda ir pazīstama ar šādu lingvistisku joku: nosaukums tikai no līdzskaņiem

Piecu velosipēdistu grupa sporta ekipējumā pozē ar saviem velosipēdiem pie ceļa norādes «Dobrota». Fonā redzama gleznaina kalnu ainava, garāmbraucošs autobuss un liels informatīvs stends.

Un ar šādu: nosaukums no vienas vienīgas labestības

Maršruta pirmajā daļā mūsu komanda sadalījās: vīra un sievas komanda Roba un Olgas personā devās uz priekšu, bet pārējie aizkavējās, aplūkojot alas un palmas.

Piekrastes ainava ar mierīgu līča ūdeni, akmeņainu krastu ar piestātnēm un mājām ar oranžiem jumtiem zaļumiem apaugušu akmeņainu kalnu pakājē.

 

Šaura bruģēta iela, kas ved pret kalnu starp senām akmens mājām ar logiem un slēģiem. Pa to pārvietojas daži velosipēdisti zem skaidrām debesīm.

Man ļoti patīk šādas vecās ķieģeļu mājas un bruģis, jo mums tādu nav

Pie manis nesen viesojās ceļotājs no Zviedrijas vārdā Lukass (caur couchsurfing.org), un viņam šķiet skaistas padomju monolītās mājas, kuras man liekas briesmīgas un pelēkas, drūmas un depresīvas. Bet viņam tas ir futūrisms, kā viņš teica: “uz mēness tādas būvēs”. Viņa nostāju es, protams, saprotu, bet labāk pie mums šo šausmu nebūtu.

Vecpilsētas bruģētā ielā vairāki cilvēki ar velosipēdiem brauc kalnā gar akmens mājām ar zaļiem slēģiem. Tālumā redzami kalni.

Grupai “Paļevo” ir tāda dziesma   – šaurās Pakistānas ieliņas. Vispār uz Pakistānu velk, spēka nav.

Senas piejūras pilsētas krastmala ar akmens mājām zem sarkaniem dakstiņiem un augstu zvanu torni uz varenu kalnu fona pie zilā līča. Priekšplānā pa asfaltētu celiņu iet vīrietis ar somu pār plecu, bet pie ūdens malas zem pelēka pludmales saulessarga atpūšas ģimene.

Atkal bildīte no datorspēles, kaut kāda kvesta. Onkulis ar makšķeri – točna no turienes

Nākamajā sērijā mēs redzēsim Kotoras pilsētas cietoksni kalnā, milzīgu kūrorta laineri “Jaunā Amsterdama”, mani bez apenēm un Dūmeru roņa lomā.